Šis nemiers šveicietim Kurtam Sautēram līdztekus augstas sociālās realizācijas pakāpes sasniegšanai dzīvē lika meklēt kaut ko, kā trūka pasaulē atzītam, bagātam modes fotogrāfam, kura sieva bija slavena popmūzikas zvaigzne. Kad Kurtam bija septiņpadsmit gadu, nošāvās viņa tēvs — pārliecināts kristietis un veiksmīgs uzņēmējs. Ilgus gadus, izmisumā nonākot līdz pat vājprāta robežai, Kurts neapzināti meklēja to asi, ap kuru viss griežas. Nepalīdzēja ne kopš bērnības tuvā protestantu baznīca, ne kapitālisma kultūras piedāvātie dzīves jēgas iegūšanas modeļi. 1996. gadā viņš krasi izmainīja savu dzīvi.

Pēc 6 gadiem Kurts, viņa draugi un atbalstītāji palīdz gan AIDS slimniekiem, gan bāreņiem, gan narkomāniem, gan nabagiem dažādās pasaules valstīs — arī Latvijā. Kurta projekts “Privilege Sharing” (Dalīšanās privilēģijās) ir maksimāli brīvs, brīvprātīgs un nebirokrātisks — vienu cilvēku privilēģijas līdz apmierināt citu cilvēku vajadzības. Kurts šajā projektā funkcionē kā starpnieks, palīdzot lietām notikt un pirmajā vietā allaž liekot individuālo cilvēku, viņa izvēli un sirdi.«Sirdī mēs visi esam vienoti — tik dziļi kā jūra,» saka un raksta savās vēstulēs Kurts. Ja cilvēks spēj nolikt malā savu lepnību un ļaut caur sirdi strādāt Dieva gribai, viņš allaž sastapsies gan ar patiesām cilvēces un cilvēku vajadzībām — garīgām, emocionālām, materiālām — gan ar iespējām šīs vajadzības apmierināt. Par to, kā piebiedrojies Kurtam šai ceļā, par Kalkutas geto un mātes Terēzas slimnieku kopšanas namos piedzīvoto un pārdomāto stāsta ARNIS ŠABLOVSKIS.

— Kas, tavuprāt, ir labdarība, un kā tu ieteiktu ar to nodarboties?

— Labdarība galvenokārt ir darīt labu sev. Bet, lai patiesi darītu sev labu, ir jādara labu otram. Visam dabā ir kaut kāda funkcija. Ūdens ir, lai kaut kas labs notiktu ar dzīvniekiem, ar augiem, lai tiem būtu ko padzerties. Jau dabā mēs redzam kalpošanu. Pat augu valstī tā ir viena no pamatfunkcijām. Arī cilvēkam kalpošana ir dabiska funkcija, kurā viņš jūt garīgu komfortu — kalpojot viņš jūtas labi. Izdarot otram labu, mēs saņemam lielu gandarījumu, un līdz ar to — neformulējamu, bezgalīgu prieku. Labu darīt nozīmē meklēt šo dabisko prieku. Ja cilvēks meklē un sameklē savu dabisko prieku, tad viņam nevajag tik daudz alkohola, nevajag tik daudz seksuālās aktivitātes. Šīs lietas pašas par sevi nav sliktas, bet runa ir par motivāciju.

— Kā Tu iepazinies ar Kurtu?

— Pirms sešiem gadiem braucu vilcienā no Tukuma uz Rīgu un stāstīju mākslas zinātniecei Tairai Haļapinai, ka organizēju semināru ar Šveices kristiešiem par bērnu kristīgu audzināšanu. Viņa sacīja: «Jā, es ari zinu vienu šveicieti, kas mani noturēja par ubadzi un mēģināja te Rīgā uz ielas nofotografēt. Viņš visā pasaulē ir safotografējis dažādus bērnus, un ticies ar māti Terēzu, un arī viņu fotografējis. Vai es drīkstu viņam uzrakstīt par tevi, ka tāds pasākums būs?» Piešķirot tam visnotaļ otršķirīgu nozīmi, es teicu: «Jā, uzrakstiet.» Taču pēc trim nedēļām jutos ļoti pārsteigts, kad saņēmu no Šveices vēstuli. Mēs sākām saraksti, un es biju vēl pārsteigtāks, kad šveicietis nosauca datumu, kad ielidos Rīgā. Ielidojot viņam līdzi bija simt divdesmit lielformāta fotogrāfijas ar bērniem no visas pasaules — Amerikas, Indijas, Eiropas un nedaudz arī no Rīgas un Latvijas. Tā mēs iepazināmies…

— Daudzas Kurta idejas ir universāla mūsdienu mistiķa idejas. Tu sadarbojies ar Kurtu, būdams katolis. Kā tu sevī savieno Baznīcas dogmatiku ar Kurta misticismu, kurā pārvarētas starpības starp reliģijām?

— Pabijis Indijā un redzējis reālo pasaules reliģiju spēka sadalījumu, es domāju, ka ir jābūt pilnīgam reālistam un jāsaprot, ka liela daļa cilvēku arī turpmāk paliks musulmaņi, hinduisti un budisti. Liela dala paliks kristieši. Bet tas, kas mūs vieno, manuprāt ir atrodams mātes Terēzas gara pieredzē un gara attieksmē. Viņas krstietība nebija pret. Viņas kristietība pat nebija pretrunā. Mātes Terēzas piemērs rāda, ka ir iespējama patiešām mīlošā kristietība, kas dziļāka par vārdiem. Viņa ir teikusi «Par daudz vārdu. Ļaujiet, lai viņi vienkārši redz, ko mēs darām.» Šajā laba darīšanā ir viens līmenis, kur varam teikt: kāda starpība, vienlīdz daudz farizeju var atrast gan šajā, gan tajā, gan jebkurā reliģijā. Šķiet, sociālā darbošanās tomēr nāk no kristietības, taču kaut kas no tās ir katrā godīgā lielajā reliģijā. Rūpes par nabagu, nabadziņu.

Pašlaik planēta vēlas atrast dzīvības formulu, nākotnes formulu — godīga dialoga formulu. Šim nolūkam, manuprāt, iespēju robežās visu darījis ir arī pašreizējais pāvests Jānis Pāvils II. Te varam atcerēties dažādu reliģiju pārstāvju lūgšanas pie svētā Franciska kapa par mieru pasaulē. Šis gadsimts liek būt atvērtiem, reālis­tiskiem un meklēt dialoga iespēju. Pēc 11. septembra notikumiem Kurta idejas par dalīšanos privilēģijās kļuva daudz aktuālākas. Piemēram, ja 12. septembrī agri no rīta Ņujorkā uz ielas tu paziņotu, ka esi musulmanis, tu varētu dabūt pa purnu. Bet, ja tu redzētu grūtdieni un teiktu: varbūt es varu iedot tev maizi, varu tevi samīļot? Varbūt es varu tev psiholoģiski palīdzēt, jo tu ciet, tev ir miris tas un tas, varbūt es šodien varu palikt pie tevis? Es domāju, ka tad tevi saprastu. Tāpat arī otrādi: ja tu Kabulā, kad amerikāņi iesāka to bombardēt, teik­tu, ka tu esi kristietis, tu varētu ātri vien dabūt pa galvu, bet, ja tu divpadsmitgadīgam zēnam sacītu: es redzu, ka tev nav palicis nekā, tu esi viens pats. Tev viss ciems ir nodedzis, es tevi pabarošu, iedošu maizi…

Abos gadījumos tevi saprastu. Tā mēs nonākam pie ļoti vienkārša secinājuma: eksistē universāli rīcību modeļi, kas nav atkarīgi no mūsu reliģiskās piederības. Tajos mēs kļūstam cilvēciski. Kā saka Kurts, tas ir pain-fully simple — vienkārši līdz sāpīgumam. Taču tieši šo sāpīgi vienkāršo lietu mēs pašlaik starp dažādām ideoloģijām, reliģijām, politikām un organizācijām esam pazaudējuši. Trešajam tēvadēlam Antiņam nav jābūt piederīgam tēvzemiešiem, vai sociāldemokrātiem, šiem vai tiem. Viņam ir jābūt šai Antiņa stājai. Šim, kā, atkārtojot kardināla Ņūmena teikto, mēdza sacīt māte Terēza: «Kungs, ļauj mums sprediķot nesprediķojot.» Ir runa par tādu iekšēju stāju, kad jau ar savu attieksmi tu nes pasaulē sapratni un harmoniju.— Ko no šī sāpīgi vienkāršā tu darīji Indijā?— Kalkutā es iespēju ietvaros gāju ielās kopā ar šveiciešiem, un mēs par Šveices naudu, ne par manējo, izmaksājām nabagiem pusdienas un vakariņas. Vakara stundās mēs apmeklējām tos, kam ir sevišķi grūti, nesot gan ēdienu, gan aukstākā laikā — segas. Un divas nedēļas es strādāju mātes Terēzas namos, galvenokārt Premdanas namā, kur uzturas psihiski slimi cilvēki. Tas, ko pats savām acīm redzēju Ordeņa namos, manuprāt, liecina, ka māte Terēza ir reformējusi kristietību. Tāpat kā savulaik Francisks, viņa to ir atjaunojusi, tikai kristieši paši vēl gana dziļi nav nolasījuši viņas failu.

— Kas ir būtiskā vēsts šajā failā?

— Vienkāršība. Tas, kas mums zināms no trešā tēvadēla, no Antiņa tēla. Tiklīdz mēs ieejam šajās likumsakarībās, sākam rīkoties un darīt saskaņā ar tām, izrādās, ka cilvēkam ar Dievu ir iespējama fantastiski harmoniska sadarbība. Dievs visu laiku ir gatavs izliet savu žēlastību, atjaunot ļaudis un pasauli ar saviem resursiem. Tikai jābūt šai sirds atvērtībai. Šajā ziņā viņas un Kurta viedokļi sakrīt. Tava gara dzīve un savā ziņā — tava izglābšanās nav atkarīga no foliantu un tekstu lasīšanas, no prāta gudrības. Tā nozīmē — nebūt aklam, nebūt kurlam pret to, ko Dievs tev sūta. Kā sacīja māte Terēza: būt bagātam nav grēks. Daudziem tas varbūt būs atklājums. Nē — grēks ir kaut kas cits. Tas, ka jūs esat akli pret savu tuvāko. Ka jūs varētu palīdzēt, bet jūs nepalīdzat. Jums nav jāatdod viss, bet jums ir jāpasniedz roka tam, ko Dievs jums sūta. Jo tie, kam mums jāpalīdz, tiek mums sūtīti.

Pat viņas kapa vieta ir ļoti askētiska. Ordenis piekopj askētisku dzīvesveidu it visā. Tas nozīmē, ka Terēzas māsas — arī tēvi un brāļi — ir patiešām atdevuši sevi Dieva rokās kā instrumentus. Līdz ar to tur var notikt brīnumu lietas. Taču viņas vēsts domāta ne tikai kristiešiem. Māti Terēžu saprot arī musulmaņi un budisti. Viņas fenomens ir kaut kas vienreizējs visā kristietības vēsturē! Apustuli Tomu nosita, kad viņš Indijā sludināja evaņģēliju. Bet viņa spēj Indiju un pasauli uzrunāt vienkārši ar mīlestību.

— Ko redzam, atgriežoties pie Kurta, viņa universālajiem meklējumiem un atradumiem?

— Ir ārkārtīgi svarīgi rast universālus ētiskās rīcības pamatus saskaņā ar to situāciju, kurā atrodas mūsu planēta. Nevienam nav noslēpums ne Zemes ekoloģiskais stāvoklis, ne pārapdzīvotība, ne citas problēmas. Zaļie ir izrēķinājuši: ja ķīnieši un indieši gribētu dzīvot tādā līmenī kā amerikāņi, tad planētas resursi būtu jāizsmeļ desmit reizes. No šī viedokļa, Rietumeiropas un Amerikas pašreizējais rīcības modelis ir farizejisks. Tas neļauj, pat ne mazliet, Indijai un Āfrikai tuvoties šim līmenim. Līdz ar to šis privilēģijās dalīšanās princips ir vienīgais loģiskais. Pamatojumus var atrast ļoti dažādus, bet tā ir vienīgā sakarīgā formula, kā cilvēkam gūt prieku pašam, kā atbrīvoties no hedonisma un tendences patērēt.

— Vai ir iespējams šo formulu īstenot bez kardinālām izmaiņām pasaules politikā un ekonomikā?

—Jā, noteikti. Pasaulei ir vajadzīgi pozitīvi piemēri. Mēs atkal varam raudzīties uz māti Terēžu un piekrist viņai, ka tas, ko viņa izdarījusi, nav nekas. Tas ir nieks, ja mēģina saskaitīt, cik cilvēkiem tad viņa ar savām māsām uzlaboja dzīves apstākļus. Četrdesmit tūkstošiem? Kaut vai simts tūkstošiem. Bet jau Kalkutā vien ir trīs miljoni bezpajumtnieku. Tas ir nekas. Taču, kā viņa teica, tas ir piliens, un okeāns sastāv no pilieniem. Un — cik vēl cilvēku guva dažāda veida iedvesmu no viņas paveiktā, es un varbūt arī tu? Runa ir par to, lai es izdarītu to labo, ko varu. Varu pabarot savu kaimiņu, varu aklajam palasīt priekšā avīzi. Ir neliels cilvēku daudzums, kuriem es varu palīdzēt ļoti konkrēti. Nopirkt pensionārei produktus. Kā teica māte Terēza — maza darbība, kas veikta ar mīlestību, pasaulei miera ziņā ir ļoti liels ieguldījums. Miera, harmonijas un svētības ziņā.
Arī, skatoties planētas gara vēsturē un kristietības vēsturē, gan Radoņežas Sergejs Krievijā, gan Svētais Francisks kādā krīzes situācijā Rietumeiropā bija atsevišķi cilvēki, kas ar savu rīcību, ar savu attieksmi gan paši lika vidē plūst Dieva svētībai, gan arī ietekmēja citus. Runa ir par šo ētiskās rīcības kvalitātes klātesamību. Ne kvantitātes, un te ir tas paradokss, ko piemin māte Terēza: «Jo mazāk mums ir, jo vairāk mēs varam iedot.» Viņa saka: «Tas izklausās paradoksāli, bet tāds nu reiz ir mīlestības likums.» Šīs lietas atrodamas tautu senajos kultūrslāņos, folklorā, arī latviešu tautasdziesmās. Taču svarīgi, lai cilvēki censtos tās izdzīvot. Citādi tas ir kā nevajadzīgs aizņēmums bankā.

Būtu labi vairāk atcerēties mūsu cilvēkus, kas šādi dzīvojuši — nopietnāk un dziļāk. Indijā es pabiju pie Annas Irbes, luterāņu arhibīskapa Kārļa Irbes meitas, kapa. Viņa savu dzīvi ir atdevusi Indijai. 1924. gadā viņa devās uz Indiju kā misionāre un 1973.gadā tur arī mira. Apkārtnē, kur viņa dzīvojusi, Annu Irbi atceras ar lielu pietāti. Es domāju, ka Latvija pašlaik ir pārāk pavirša pret saviem šādas ievirzes un kaluma cilvēkiem.

«Dalīšanās privilēģijās» (Privilege – Sharing) ir tīri ideāla ētiska saistība. Tā nav atkarīga no nekādām organizācijām, politikas vai reliģijām. Tās pamatideja ir nebirokrātiska dalīšanās privilēģijās, nesagaidot pretim itin neko. Ja vajadzīgs, arī pašam pieņemt lietas… Brīvi no pašspaidiem, norobežošanās un svešiem viedokļiem.
Vienīgais noteikums ir tas, ka nekādu stingru noteikumu nav. Lietas jākārto «sirdij» (laimei) tās mīlestības, līdzcietības un pazemības «valodā».

Tikai bez vismazākajiem spaidiem spēj uzziedēt puķe.

VISĀM DZĪVAJĀM BŪTNĒM IR TIESĪBAS BŪT LAIMĪGĀM.

ZIGURDS SKĀBARDIS
ZINTNIEKS 9/2002

Atklāšanas ceremonijā piedalījās 36 bērni no četriem Latvijas bērnu namiem, Mātes Terēzes Žēlsirdīgās māsas un Latvijas “Dalīšanās privilēģijās” draugi un atbalstītāji.

Atklāšanas runu teica Latvijas leļļu muzeja direktore Ināra Liepa un Maiks Breijs (Mike Bray) – “Dalīšanās privilēģijās” aktīvists no Londonas.

Pēc izstādes atklāšanas koncertu kopā ar Leļļu teātra aktieriem sniedza Latvijas “Dalīšanās privilēģijās” dalībnieks, flamenko ģitārists Rolands Masaļskis. Tad bērnu starpā notika improvizēta sacensība par to, kurš sagatavos un servēs skaistāko veģetāro ēdienu. Beigās visi saņēma balvas no Maika Breija  – mūzikas instrumentus un visi – gan bērni, gan pārējie izstādes atklāšanas dalībnieki ar ļoti labu apetīti mielojās ar bērnu sagatavoto cienastu…

Bērni mēģināja uzzīmēt LAIMI…

Pasākums noritēja klasiskā čigānu stilā – ar ugunskuru, čigānu dejām, ģitāru un pārrunām par čigānu tautības ļaužu stāvokli Latvijas sabiedrībā.

Arī šī pasākuma laikā čigānu bērni mēģināja uzzīmēt savas sajūtas par LAIMI. Ar “Dalīšanās privilēģijās” atbalstu katrs čigānu bērns saņēma saldējumu un visi  pasākuma dalībnieki piedalījās mazā maltītē pie ugunskura.

Sarunu laikā katrs bērns saņēma Kurta Sautera vēstuli par 11. septembra notikumu un “Dalīšanās privilēģijās” kartīti. Sarunu laikā tika noskaidrots kas tas ir “būt privileģētam” un “dalīties privilēģijās”.

Ļoti daudziem bērniem tas tā arī būtu palicis tikai sapnis. Mēs, kā organizatori, esam ļoti priecīgi par tām piecām 4 – 6 bērnu ģimenēm, kuras pasākumā piedalījās kopā ar māmiņām. Šīm ģimenēm līdzīgu braucienu iespēja nekad nebūtu radusies pavisam vienkāršu iemeslu dēļ – tām nereti trūkst naudas ikdienas pārtikai, jaunam apģērbam un skolai nepieciešamo lietu iegādei. Droši varam teikt, ka šis brauciens ļoti daudziem bija pozitīvs šoks. Ļoti daudzi pirmo reizi savā dzīvē brauca ar divstāvīgu autobusu.

Lielu atbalstu akcijas rīkošanā saņēmām no Latvijas talantīgā pianista Vestarda Šimkus (17) un viņa ģimenes. Viņš bija tik laimīgs, ka varēja spēlēt klasisko mūziku šiem bērniem.

Dienas programma bija ļoti piesātināta un interesanta – trīs piļu apciemojums, klavierkoncerts Jaunmoku pilī, iepazīšanās ar viduslaikiem Jaunpils pilī, kā arī rotaļas, pasākuma noslēguma maltīte un lielā torte Šlokenbekas muižā.

Visu piļu un muižas administrācijas atrada iespēju apmeklējumu noorganizēt pilnīgi bez maksas. Divstāvīgo autobusu uz visu dienu saņēmām kā dāvanu no transporta firmas “Salna”. Degvielu braucienam ziedoja Tukuma biznesa pārstāvis Andris Ivdra. Pasākuma ideju, veģetāro noslēguma mielastu un lielo torti atbalstīja Šveices un Latvijas “Dalīšanās privilēģijās” aktīvisti. Divas meitenes no Rīgas visu dienu pavadīja Šlokenbekas muižā palīdzot gatavot noslēguma maltīti. Citas meitenes, profesionāles darbā ar bērniem, organizēja bērniem dažādas rotaļas un spēles. Pasākuma laikā tapa bērnu zīmējumi par to kā kurš saprot vārdu LAIME.

“P – S” je čistě etický ideál nezávislý na náboženství, politice a jiných organizací. Základní myšlenkou je předávání výsad jednoho člověka druhému nebyrokratickou cestou – aniž by za to cokoli očekával jako protislužbu. Jestliže je třeba, člověk ale musí věci také přijímat. Osvobození od morálních závazků, frustrace a jiných názorů. Jediným pravidlem je, že neexistují žádná pevně stanovená pravidla.

Srdce (štěstí) člověka jedná a řeší situace prostřednictvím svého “jazyka” lásky, soucitu a pokory.

Pouze bez použití síly může květina vykvést.

To je základní právo všech bytostí na štěstí.

Дела оправлять должно «сердце» (счастье) на своем языке любви, сострадания и смирения.

Только без малейшего принуждения способен расцвести цветок.

ВСЕ ЖИВЫЕ СУЩЕСТВА ИМЕЮТ ПРАВО БЫТЬ СЧАСТЛИВЫМИ.

“PS” è un ideale puramente etico, indipendente da qualunque organizzazioni, religione e politica.

L’idea di base è che uno concede i suoi privilegi senza burocrazia e senza aspettare qualcosa in cambio … Se necessario, si accettano anche cose… Libero dall’obbligo morale, frustrazioni ed opinioni degli altri. La regola unica è che non ci sono regole fisse. Il “cuore” (felicità) si occuperà degli affari per mezzo della sua “lingua” d’amore, compassione e umiltà. Solamente senza violenza può sbocciare un fiore.

Essere felice è il diritto fondamentale di ogni essere.

C’est seulement sans la moindre contrainte qu’une fleur peut fleurir.

Chaque ètre humain a le droit d’ètre heureux.